1994. gadā iekļauts valsts nozīmes arheoloģisko pieminekļu sarakstā kā sena kulta vieta (VKPAI 2341). Ziņas par Kalnaegļu ozolu pirmoreiz publicējis Andris Ziemelis 1926. gada martā žurnālā „Jaunā nedēļa”, savukārt biologs Edvards Jansons 1937. gadā žurnāla „Daba un Zinātne” 4. numurā norāda ozola stumbra apkārtmēru — pusmetra augstumā no zemes tas ir 5,7 metri. 1977. gadā ozols ierakstīts dižkoku sarakstā kā dabas piemineklis. Vecums 300 g. (G. Eniņš. 100 Dižākie un svētākie. 2008.) Tuvumā Pārkalņu naudas akmens, Mēru muiža un parks, Bilskas, Sūča un Mēru ezers.
Stāstījums
Senāk apkaimes vecie ļaudis Kalnaegļu ozolu saukuši par „Veco Tēvu”, pie tā agrāk nesuši ziedus. Mūsdienās ozols noderot laika pareģošanai, proti, pēc lapu plaukšanas un biršanas nosakot laiku. „Pie ozola vecos laikos nesuši ziedus. Ozola lapas, zīles un mizu lietojuši slimnieku dziedināšanai.” (LNVM, AN, PVA, Smiltenes pagasts. H. Skujiņa ziņojums, 26.09.1928.) „Smiltenes pagasta Egļu-Veldes mājas tuvumā ir vecs, liels ozols, ko veci cilvēki sauc par Veco tēvu. Pie ozola agrāk upurējuši. Tagad tas noder par laika pareģoni. Ja ozolam rudenī lapas ilgi nenobirstot, tad nākamais pavasaris esot vēls.” (LPT, XIII, 267. lpp.; H. Skujiņa, Smiltenes pagasts)
